Tevī mājo senatnīga gudrība un dvēseles klusums, ko ne katrs spēj nest. Tu esi cilvēks ar dziļu skatienu un plašu iekšējo pasauli, kur domas elpo lēni, bet jēgpilni. Tavs klusums pats kļūst par valodu — mierīgu, patiesu un pārliecinošu. Tu neesi skaļš meklētājs, bet dziļš vērotājs, kurš redz un jūt vairāk nekā pasaka.
Tu esi kā kluss ceļvedis, kura klātbūtne dziedē. Taču dzīve tevi māca arī atvērties. Aiz aizvērtām durvīm krājas rūgtums. Tu mācies pieņemt mīlestību, īpaši no sievietēm savā dzīvē. Mācies piedot, sajust, ļaut tuvumam ienākt. Jo tava patiesā dāvana nav tikai dziedināt citus, bet arī ļaut dziedināt sevi.

Tavi dvēseles uzdevumi:

• atvērt sirdi mīlestībai – ne tikai dot, bet arī saņemt;
• piedot mātei vai citām svarīgām sievietēm, sadziedējot pagātnes sāpes;
• palīdzēt vientuļajiem, vecajiem, tiem, kam vajadzīgs tavs padoms vai klātbūtne;
• dalīties zināšanās, nepaturēt sevī to, kas spēj dziedināt citus;
• iemācīties priecāties, neierobežot sevi – dzīves skaistums ir pelnīts;
• palikt patiesam un godīgam – arī tad, kad vilina viltība vai klusēšana.

Kad tu ej savu ceļu…

• tu kļūsti par gaismas nesēju – tavs vārds apgaismo ceļu, tavs padoms dziedina, tava klātbūtne ienes mieru;
• cilvēki meklē tavu tuvumu ne trokšņa, bet patiesuma dēļ – viņi jūt, ka pie tevis var būt pa īstam;
• tu neuzspied sevi pasaulei, bet atveries tai – un pasaule, sajūtot tavu īstumu, sāk atvērties tev pretī;
• tavs spēks nav skaļš, bet patiesi klātesošs – un tieši tas ļauj tev būt par kluso gaismas ceļvedi citu dzīvē.

Būtiskākais:

• atver savu sirdi un dalies – tavs klusums ir svētīgs, taču tavs vārds var dziedināt un vadīt;
• piedod sievietēm un dzīvei – pieņem mīlestību ne kā vājumu, bet kā dziļu spēku, kas atver un vieno.