Šajā dienā dzimst tie, kuri ierodas ar vēju matos un dzirksteli sirdī. Tu nāc ar nemierīgu dvēseli – kustīgu, meklējošu, nepieradināmu. Tu esi kā pirmais gājējs pāri upei – tas, kurš nebaidās iet, kad citi vēl tikai domā. Tava daba ir ugunīga un dzīvīga. Tu māki iesākt, uzdrīkstēties, radīt kustību.
Tev dots spēks virzīt – gan sevi, gan citus. Bet šis spēks prasa mācīties mēru. Tavā ceļā liela nozīme ir pacietībai, iekšējam līdzsvaram un spējai sadzirdēt klusumu starp soļiem. Ne visu var panākt ātrāk– bet daudz ko var sasniegt dziļāk.

Tavi dvēseles uzdevumi:

• atjaunot siltas, dziedinošas attiecības ar bērniem vai tiem, kas uzticēti tavā gādībā;
• attīstīt spēju uzņemties atbildību – arī tad, kad tas prasa apstāties un piebremzēt;
• ļaut citiem iet savu ceļu – bez pārmetumiem un pieķeršanās;
• mācīties gaidīt – mierā, ne nemierā;
• atšķirt brīvību no bēgšanas;
• dziedināt sevī tēva tēlu – nevis cīnoties, bet sadzirdot;
• vadīt ar piemēru – ne caur spiedienu vai bailēm;
• nepieļaut, ka nemiers vai bailes kavē tavu vai citu izaugsmi.

Kad tu ej savu ceļu…

• tu kļūsti par iedvesmu – dzirksteli, kas iededz citus;
• tava klātbūtne ienes kustību – ne steigā, bet izaugsmē;
• tu dari pasauli plašāku ar domām, ceļiem un iespējām;
• tu dod saviem bērniem un tuvākajiem gan pamatu, gan spārnus;
• tu atver durvis tiem, kas ilgi stāvējuši uz vietas;
• tu kļūsti par mierīgu vadītāju – tādu, kurš zina, kad iet un kad ļaut nobriest laikam.

Būtiskākais:

• īsta brīvība dzimst no iekšēja līdzsvara, nevis no vēlmes aizbēgt. Tu esi stiprs ne tikai kustībā, bet arī spējā apstāties;
• vadīt nozīmē būt klātesošam, ne priekšā stāvošam. Atbildība nav smagums – tā ir mīlestības forma. Tava uguns kļūst par gaismu, kad to pavada sirdsmiers.